Džajapatakas Svāmī biogrāfija
Viņa žēlastība Džajapataka Svāmī atnāca uz šo pasauli labvēlīgā ēkādašī dienā, kas bija tūlīt pēc Rāma Nāvamī svētkiem. Viņš uzauga Amerikā, Viskonsinas štatā, bagātā Milvoki priekšpilsētā. Otrā Pasaules kara laikā viņa tēvs atstāja valdības posteni un kļuva par kristiešu svēto.
Skolā Džajapataka Svāmī bija viens no labākajiem. Izcilais intelekts ļāva viņam nokārtot augstāku klašu eksāmenus. Viņš bija klases vecākais.
Augstāko izglītību Džajapataka Svāmī ieguva Brauna Universitātē, kur studēja valodas. Reiz viņš apmeklēja lekciju par Kunga Budas dzīvi. Dzirdētā iespaidā viņš zaudēja interesi par zinātni un sāka meklēt garīgo skolotāju.
Viņš saprata, ka rietumos būs grūti atrast īstu guru, tādēļ gatavojās doties uz Indiju cerībā atrast savu garīgo skolotāju. “Pavisam nejauši” Džajapataka Svāmī nokļuva Ratha-jātras svētkos Sanfrancisko. Tur viņš iepazinās ar Viņā Žēlastības A. Č. Bhaktivēdāntas Svāmī Prabhupādas mācekļiem. Tas bija pagrieziens viņa dzīvē. Viņš pievienojās un devās uz Monreālas templi. Vēlāk viņš tur tikās ar Šrīlu Prabhupādu. Sīkāk par nonākšanu ISKCON.
Džajapataka Svāmī: “Daudzi bhaktas man palīdzēja garīgajā dzīvē. Īpaši sākumā daudzi bija man vartma-pradaršaka-guru, citiem vārdiem sakot, parādīja garīgās kalpošanas ceļu. Viņi man deva labus padomus, kas man daudz palīdzēja garīgajā dzīvē. Piemēram, kāds bhakta teica, ka pēc Prabhupādas lekcijām par Šrīmad Bhāgavatu noteikti jāuzdod jautājumi. Ir jāpārdomā, kāds jautājums dotajā brīdī iederas. Es tā arī darīju – pēc katras lekcijas uzdevu Šrīlam Prabhupādam vienu jautājumu. Reiz es neierados uz lekciju, jo bija kāds svarīgs darbs. Es jutos ļoti slikti, jo izlaidu Šrīlas Prabhupādas lekciju. Es to noklausījos ierakstā. Tās beigās Prabhupāda vaicāja: “Vai ir kādi jautājumi?” Jautājumu nebija. Viņš paskatījās apkārt un vaicāja: “Kur ir Džajapataka? Viņam vienmēr ir labs jautājums.” Šrīla Prabhupāda bija ļoti uzmanīgs un parasti nevienu neslavēja klātienē, lai tas nesāktu lepoties. Es to dzirdēju ierakstā un sapratu, ka tas bhakta bija devis patiesi labu padomu.” (1997. gada 21. septembra lekcija par Šrīmad Bhāgavatu Sankt-Pēterburgā)
Viņš dzīvoja āšramā un gāja uz darbu, lai palīdzētu uzturēt templi.
Džajapataka Svāmī: “1968. gadā es vēl biju iesācējs. Mums nebija ne grāmatu, ne naudas, taču vajadzēja maksāt par ēkas nomu. Prabhupāda bija Monreālā. Visi bhaktas gāja uz darbu, lai samaksātu par ēku. Dažos mēnešos es pabiju desmit darbavietās, tādēļ tagad spēju patiesi novērtēt jaunatnācējus, jo saprotu, ka ar nebhaktām nav viegli strādāt kopā. Iespējams, tas bija pats grūtākais manā dzīvē. Taču es biju laimīgs, jo darīju to Krišnas dēļ. Pati briesmīgākā darba vieta bija kafejnīca, kur pārdeva hamburgerus. Es tur mazgāju grīdas. Es vaicāju Prabhupādam: “Vai varu strādāt neveģetārā restorānā?” Viņš vaicāja, ko es tur daru. Es teicu, ka mazgāju grīdas. Viņš atbildēja, ka tas nav nekas briesmīgs, jo visi beidz ēst, kad es sāku darbu.
Tur strādāja kāds pavārs. Reiz gatavošanas laikā viņš zaudēja samaņu. Es pieskrēju klāt, bet nezināju, ko darīt. Es nevienam neteicu, ka esmu no Harē Krišnas. Tajā brīdī man ienāca prātā tikai viena doma – skaitīt Harē Krišna pavāram ausī. Es sāku skaitīt: “Harē Krišna!… Harē Krišna!…” Viņš nodrebēja, atvēra acis, apsēdās, ieraudzīja, ka visi stāv apkārt un skatās uz viņu, un teica: “Nekas, nekas, viss kārtībā.” Kad visi aizgāja un mēs palikām divatā, viņš jautāja: “Ko tu čukstēji man ausī?” Es atbildēju: “Tā bija Harē Krišna mantra.” Viņš teica: “Tas ir pats spēcīgākais, ko jebkad esmu dzirdējis. Man ir kaite, es reizēm izeju no ķermeņa un kaut kur dodos. Es to nespēju vadīt. Tas notiek ar mani daudzu sliktu ieradumu dēļ. Šoreiz es biju Eiropā. Kad tu sāki čukstēt man ausī mantru, es to spēju sadzirdēt. Skaņa kļuva arvien skaļāka: “Harē Krišna… Harē Krišna. Harē Krišna! Harē Krišna! HARĒ KRIŠNA!” Tā palika arvien skaļāka un piepildīja visu manu apziņu. Tā atgrieza mani ķermenī.” Viņš saprata, ka tā nav materiāla skaņa. Es vienmēr atceros šo gadījumu. Tāds ir svēto vārdu spēks.” (2001. gada 16. janvāra lekcija par Šrīmad Bhāgavatu Permā)
Pēc kāda laika Džajapataka Svāmī saņēma garīgu iesvētību. Ceremonijas laikā Šrīla Prabhupāda deva viņam krellītes un nosauca viņa vārdu: “Džajapataka dāsa brahmačārī.” Tas nozīmē “uzvaras karogs”. Šrīla Prabhupāda teica, ka viņam jākļūst par Kunga Krišnas uzvaras karogu.
Džajapataka Svāmī vienlaikus spēja būt gan dievību pūdžārī, gan personīgs Šrīlas Prabhupādas palīgs. Pēc kāda laika viņu nozīmēja par Monreālas tempļa prezidentu. Viņš izpildīja Prabhupādas vēlmi un palīdzēja dibināt ISKCON tempļus Toronto un Čikāgā.
Džajapataka Svāmī: “Atceros notikumu divas nedēļas pēc iniciācijas. Tad es un vēl 25 bhaktas dzīvojām Monreālas templī. Tā prezidents savāca 20 bhaktas un devās atvērt jaunu templi citā pilsētā. Aizbraucot viņš teica: “Tagad tu būsi prezidents.” Man palika tikai pieci bhaktas, uz maniem pleciem uzgāzās visi tempļa izdevumi. Man bija tikai 19 gadu. Es rakstīju Šrīlam Prabhupādam, ka esmu par jaunu tādai kalpošanai. Viņš atbildēja: “Atmet ķermenisku apziņu! Pēc guru norādījuma tu spēj darīt visu.””
1970. gadā Šrīla Prabhupāda nosūtīja viņu uz Indiju dibināt tempļus Šrī Mājāpurā un Vrindāvanā. Tajā pašā gadā svētā Rādhāštamī dienā Šrīla Prabhupāda deva viņam sanjāsu. Kopš tā laika viņa vārds ir Džajapataka Svāmī.
Džajapataka Svāmī: “Kad pievienojos ISKCON, tempļa prezidents bija pazīstamais Hamsadūta. Viņam bija ģimene, sievu sauca Himavatī. Reiz viņa mani nosēdināja klusā vietā un vaicāja: “Vai vēlies kļūt par Krišnas apziņas sludinātāju?” – “Jā.” – “Ja vēlies būt par sludinātāju, tev jāprecas. Tikai precēti bhaktas var sludināt. Tikai precēts pāris var dibināt templi.” Es biju pavisam iesācējs Krišnas apziņā un par to pat nedomāju. Tajās dienās patiešām bija tāda stratēģija, ka ģimenes pāri dibināja tempļus. Es devos pie Šrīlas Prabhupādas un teicu: “Prezidenta sieva man teica, ka man jāprecas, lai sludinātu. Es nekad neesmu par to domājis. Ko man darīt?” Šrīla Prabhupāda man teica, ka bhaktas parasti kādu laiku ir brahmačārī. Kad pienāk 25 gadu vecums, guru nolemj, ko darīt tālāk. “Tev ir tikai 19 gadu, tādēļ līdz 25 vari neraizēties. Kad pienāks 25, tad parunāsim.” Tā jautājums tika atlikts. Prabhupāda negaidīja, kad man būs 25, viņš deva man sanjāsu 21 gada vecumā.” (1997. gada 23. septembra lekcija “Par brahmačārju” Čeļabinskā)
1971. gadā ISKCON saņēma zemi Šrī Mājāpuras dhāmā milzīga sludināšanas centra būvniecībai. Šrīla Prabhupāda uzticēja šo projektu Džajapatakam Svāmī ar vārdiem, ka no šī brīža tā ir viņa dzīves misija: “Es esmu devis tev Dieva valstību. Attīsti to.”
Džajapataka Svāmī: “Kādu dienu uz Mājāpūru atbrauca mana māte. Viņa gribēja tikties ar Šrīlu Prabhupādu un paskatīties, ar ko es nodarbojos. Tikšanās laikā viņa uzdeva jautājumus: “Kas ir dzīve?” Prabhupāda to saprotami izskaidroja. Viņš teica, ka ikvienā ķermenī ir dzīvība. Kamēr ķermenī ir spēka avots, to uzskata par dzīvu. Kad dzīvības spēks pamet ķermeni, to uzskata par mirušu. Dzīvības spēka avots esam mēs paši, bet ķermenis ir salīdzināms ar apģērbu, ko nēsājam. Mēs nedrīkstam dzīvot tikai apģērba dēļ, mums jāsaprot, kas esam patiesībā. Mums jāsaprot, kas ir dzīvības spēks, kas esam mēs un kas ar mums notiek, kad dzīvības spēks atstāj ķermeni un tas sairst. Ķermeni caurauž apziņa, un tā ļauj mums uztvert apkārtējo pasauli. Tā Šrīla Prabhupāda vienkāršiem vārdiem izskaidroja manai mātei mūsu filozofijas pamatus. Pēc šīs sarunas viņa spēja gūt skaidru priekšstatu par Krišnas apziņu. Viņa daudzina Harē Krišna mantru. Pēc atgriešanās mājās viņa aizgāja uz baznīcu, un pēc kāda laika sāka rīkot namahatas. Reizēm viņa kopā ar jaunpienācēju grupu devās pie mācītāja un pēc tā lekcijas uzdeva jautājumus. Mācītājs nespēja saprast, kā viņai kaut kas tāds var ienākt galvā un kāpēc viņa tā jautā. Viņš paaicināja māti malā un aprunājās: “Sakiet, no kurienes jūs tik daudz zināt? Ar dziļiem teoloģiskiem jautājumiem jūs mulsināt pārējos. Viņiem nav nekāda priekšstata par tādām lietām, viņiem nekas tāds neienāk prātā.” Māte atbildēja: “Ziniet, mans dēls ir Harē Krišnas kustības guru, es daudz esmu uzzinājusi no viņa.” Mācītājs teica: “Labāk uzdodiet jautājumus atsevišķi, jo uz daudziem es nemāku atbildēt.” Ir daudz līdzīgu piemēru. Nevajag atteikties no reliģiskiem uzskatiem. Bhagavad-gītas studijas palīdz labāk saprast arī Bībeli un Korānu.” (Lekcija Grušinskas festivālā 2001. gada 9. jūlijā)
“Reiz kāds man teica, ka katru reizi tiekoties ar Šrīlu Prabhupādu, viņš ir jāslavē, sevi nostādot pazemīgā stāvoklī, un beigās jālūdz svētība. Tātad trīs punkti: pieticīgums, lūgšanas un svētība. Es nodomāju, ka tas ir labs padoms, un sāku tā darīt. Es paklanījos Šrīlam Prabhupādam un teicu: “Šrīla Prabhupāda, es esmu viskritušākais, es neesmu cienīgs būt par jūsu mācekli. Jūs esat ļoti žēlsirdīgs, jūs esat patita-pāvana, tādēļ, lūdzu, sniedziet man savu žēlastību un svētību, lai es vienmēr varētu jums kalpot.” Toreiz Prabhupāda uzturējās Mājāpurā divus mēnešus. Es katru dienu tikos ar viņu un katru reizi darīju tāpat. Es teicu, ka guru ir Krišnas izpausme, Krišnas pārstāvis un ka visu, ko daru Dievam, es daru ar sava garīgā skolotāja palīdzību. Reizēm mēs vēršamies pie dievībām, bet nedzirdam, vai tās mums atbild. Mēs tam neesam pietiekami tīri. Taču, kad lūdzos Prabhupādam, viņš vienmēr atbildēja manām lūgšanām. Es teicu viņam: “Prabhupāda, es esmu pats kritušākais.” Viņš man atbildēja: “Tu neesi nekas.” Reizēm bhaktas saka, ka ir paši, paši vienalga kas, galvenais, ka paši visvis-. Es teicu: “Es esmu liels muļķis.” Prabhupāda atbildēja: “Jā.” Es teicu: “Prabhupāda, es vēlos kalpot jums no dzīves dzīvē.” Viņš atbildēja: “Kādēļ tu vēlies, lai es atgrieztos šurp?” Tad es sapratu, ka sarunas ar garīgo skolotāju ir brīnumainas, katru reizi ir kaut kas jauns.” (2002. gada 11. maija lekcija par Šrīmad Bhāgavatu Dvinomorskā)
Džajapataka Svāmī nepaguris sludina visā pasaulē. Lielāko gada daļu viņš ceļo pa Indiju, ir apguvis bengāļu un hindu valodas, tādēļ sludināšana ir saprotama vietējiem iedzīvotājiem. Stāsti par Šrī Čaitanjas Mahāprabhu spēlēm ir devuši viņam slavu.
Džajapataka Svāmī: “Patiesībā es esmu ubags. Es esmu tridandi-bhikšu jeb diedelnieks ar nūju. Man dod naudu, bet es par to pārlieku neinteresējos. Lai atdod dakšiņu (ziedojums savam guru) saviem dikša-guru. Man jāizpilda Šrīlas Prabhupādas norādījums. Es saņemu atbalstu no garīgiem brāļiem, taču man nepieciešama bezgalīga palīdzība. Prabhupāda ir devis tādus norādījumus, ka es neredzu iespēju tos izpildīt vienatnē. Ar mācekļu palīdzību nepietiks.
Prabhupāda reiz man teica: “Es dodu tev Dieva valstību, Mājāpuru. Attīsti to.” Kā es viens varu attīstīt Dieva valstību? Grāmatu izplatītāji man pārskaita noteiktu daļu ienākumu Mājāpuras celtniecībai.
Prabhupāda man vēl teica: “Es vēlos, lai tu katru mēnesi izplatītu 10 000 biezas un 100 000 plānas grāmatas.” Taču es pastāvīgi ceļoju, es nevaru pats to izdarīt. Tādēļ es paļaujos uz to, ka iedvesmošu bhaktas izplatīt grāmatas un ka viņi man palīdzēs izpildīt Prabhupādas norādījumus.
Prabhupāda man lika arī paplašināt sludināšanu. Kā es viens to varu izdarīt?
Vēl viņš man teica: “Es vēlos, lai tu pievērstu 50 000 bhaktas.” Kā es pats to varu izdarīt? Tam man arī nepieciešama palīdzība. Mājāpuras namahatās mums ir 16 000 bhaktu, tas kaut kas ir, taču par maz, vajag 50 tūkstošus. Mums trūkst 34 000.”
Ir vēl viens Prabhupādas norādījums, un tas man ir pilnīgi neiespējams: “Es vēlos, lai tu bezgalīgi paplašinātu sludināšanu.” To es viens pilnīgi noteikti nespēju izdarīt.
Tādēļ es esmu ubags – es lūdzu bhaktām palīdzību. Es cenšos kalpot guru un bhaktām, taču mani vada egoistisks motīvs – es vēlos izpildīt Šrīlas Prabhupādas norādījumus.” (1997. gada lekcija par Šrīmad Bhāgavatu Permā)
Pašreiz Džajapataka Svāmī ir iniciējošs ISKCON guru un šīs organizācijas augstākā pārvaldes orgāna loceklis. Viņš vada arī programmu sludināšanai jaunatnācējiem visā pasaulē.
