Aleksandrs Hakimovs
Autobiogrāfija

Es izaugu nereliģiskā ģimenē. Mani vecāki nekad nerunāja par Dievu, arī vecmāmiņa nē. Kad viņai jautāju, viņa izvairīgi raustīja plecus: “Kas par Viņu zina?” Toties radinieki bieži stāstīja par mājas gariem, kas ir viņus apciemojuši jau jaunībā un pareģojuši nelāgas lietas. Piecu gadu vecumā es pirmo reizi redzēju apzinātu nonāvēšanu. Puikas tāpat vien nogalināja vardi. Naktī es pamodos no durvju iečīkstēšanās un piķa melnā tumsā skaidri redzēju ļoti lielu to pašu nonāvēto vardi. Viņa nekāpa pār slieksni, tikai skatījās uz mani. Es bakstīju vecmāmiņai sānos, bet viņa mani mierināja, ka nav nekādas vardes, tas ir tikai slikts sapnis. Taču es sapratu, ka cilvēks nedrīkst nevienu nogalināt. Pieaugušie mani centās pārliecināt: “Izdzīvošanas dēļ cilvēkam jālieto uzturā dzīvnieki, jo cilvēka dzīve ir svarīgāka par dzīvnieka dzīvi.” Jo vecāks kļuvu, jo vairāk pārliecinājos, ka ne visi ļaudis ir augstāki un svarīgāki par dzīvniekiem.
Man šķita, ka dusmīgs cilvēks ir daudz bīstamāks par zvēru, jo viņa uzvedība nav paredzama. Visu brīvo laiku es centos uzturēties mežā vai pie jūras. Es domāju: “Zivis ir radušās no okeāna, zvēri – no meža, bet no kurienes ir nācis cilvēks?” Reiz es veselu dienu skatījos uz sevi spogulī un domāju, kādēļ es esmu es. “Māt, kādēļ esmu piedzimis tev, nevis citiem cilvēkiem?” Mamma vienlaikus smējās un brīnījās: “Tu neesi tāds kā visi.” Es ar to lepojos. Reiz māte mani aizsūtīja pie vecas tantes, kas lasīja Bībeli un katru dienu skaitīja lūgšanas. Varbūt viņa zina, kā ir radies cilvēks? Man no uztraukuma gandrīz izlēca sirds, kad viņa sāka stāstīt: “Dievs ņēma mazliet māla, samaisīja ar ūdeni un izveidoja cilvēku, tad uzpūta viņam, un cilvēks atdzīvojās.” Ar tādu atbildi un secinājumu beidzās mani centīgie meklējumi. Man nebija ar ko lepoties, jo neko nesapratu tāpat, kā visi apkārtējie. Māte apstiprināja: “To zina tikai diženi zinātnieki.”
Tēvs vadāja pilsētas izpildkomitejas priekšsēdētāju. Viņam bija divas augstākās izglītības. Reiz mēs kopā braucām uz mežu sēnēs, un tēvs mani iepazīstināja ar viņu un teica, ka tas ir pats gudrākais pilsētas iedzīvotājs, viņš var atbildēt uz visiem maniem jautājumiem. Es priekšsēdētājam jautāju par to, kas toreiz mani ļoti satrauca: “Tēvoci Volodja, kādēļ koki un sēnes ir apaļi, nevis, piemēram, kvadrātiski?” Tēvocis Volodja nezin kādēļ pasmaidīja un sāka stāstīt, kā iestājies institūtos un kā tos pabeidzis – ar špikeriem. Tas bija smieklīgi. Beigās viņš piebilda: “Lai atbildētu uz taviem jautājumiem, vajag vēl divas augstākās izglītības.”
Vēstures skolotāja klasei skaidroja, ka cilvēks ir radies no īpaša pērtiķa, kas bija iemācījies turēt rokā nūju un vēlāk uztaisījis no tās šķēpu. Pēc tādiem bezjēdzīgiem apgalvojumiem es zaudēju jebkādu interesi par skolu un sāku zīmēt, jo man patika daba. Kad zīmēju zvaigžņotas debesis, es biju pārliecināts, ka uz kādas planētas ir daudz attīstītāka dzīvība. “Visums ir mūžīgs, tādēļ jau sen viss tur ir,” es spriedu un ļoti vēlējos nokļūt uz tādas planētas.
Reiz bērnībā es skatījos neizmērojamajās, zvaigžņotajās debesīs un pēkšņi sapratu, ka skatos bezgalībā. Man likās, ka vēl mazliet, un es pavisam pazudīšu Visuma nesasniedzamajās tālēs. Es iedomājos nāvi un nobijos, ka pavisam drīz Mūžība mani aprīs. Nē! Tikai ne to! Visa mana būtība pretojās tādam iznākumam. Tā nedrīkst būt! Taču kā jābūt? Nezinu…
Divdesmit triju gadu vecumā es jau zināju, ka pēc nāves dzīve nebeidzas. Man izdevās iziet no fiziskā ķermeņa, tikko es pirmo reizi mūžā biju lūdzis Dievam palīdzību. 1982. gadā es pastāstīju savus piedzīvojumus pieredzējušam narkomānam. Viņš uzmanīgi noklausījās un teica, ka iedos man kaut ko. Nākamajā dienā viņš atnesa mazu Šrīlas Prabhupādas grāmatiņu “Ārpus laika un telpas”. Tas bija vareni! Manas cerības apstiprinājās – garīgā ķermenī var iemācīties ceļot uz citām planētām! Senas Vēdu grāmatas par to ir stāstījušas jau pirms tūkstošiem gadu!
Beigās mans nejaušais paziņa uz lapiņas uzrakstīja mantru: “Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna, Krišna, Harē, Harē, Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma, Rāma, Harē, Harē.” Viņš teica, ka tā var mani glābt no visām grūtībām un briesmām. Diemžēl mani spontānie mēģinājumi iziet no ķermeņa bija nedroši, un es piedzīvoju dažādas šausmas. Mana dzīve virzījās uz sabrukumu, un es domāju, ka man gals ir klāt. Reiz, 1985. gada novembrī, es biju sasniedzis savu spēju robežas un satiku Krišnas bhaktas. “Mēs esam glābti,” tā dzīves pārmaiņas novērtēja mana sieva.
Draugs mani pierunāja satikties ar kaut kādiem cilvēkiem, kas ar mantrām māk piesātināt ēdienu. Tolaik es jau biju diezgan vīlies pēc dažādu jaunatnes grupu apmeklējumiem, kur nodarbojās ar mistiku un maģiju. Tomēr negribēju aizskart draugu un piekritu iet kopā ar viņu.
Pirmajā konspiratīvajā sanākšanā runāja par Bhagavad-gītu. Agrāk es nekur nespēju atrast pilnu šīs grāmatas tulkojumu, man solīja, ka pavisam drīz es to saņemšu. Tad man pienāca klāt pavisam mierīgs cilvēks un teica, ka nākamajā dzīvē var piedzimt vienalga par ko, arī par pērtiķi. Viņam bija dīvains vārds – Šalagrama. Kādēļ viņš man to teica? Es mazliet apvainojos. Taču mūs izsēdināja un sāka dalīt prasādu – kaut kādu pārlieku smaržīgu ēdienu. Vispirms piedāvāja pamēģināt slikti izvārītus rīsus ar ļoti daudz koriandra sēklām, kas čirkstēja zobos. Tad pasniedza halavu no auzu pārslām un kanēļa, kas bija pilnīgi sacietējusi kausētā cukurā. Es cītīgi grauzu savu porciju, un negaidīti sāka parādīties cita dimensija. Vaigi kļuva sārti, un neizskaidrojamas mīlestības un laimes uzplūds mani izmeta citu attiecību pasaulē. (Pēc tam veselu nedēļu jutos kā ne no šīs pasaules.) Es nodomāju: “Skaidrs. Viņi ir pievienojuši ēdienam narkotikas.” To vajadzēja atmaskot. Es painteresējos: “Kas to gatavoja? No kā?” Es pabrīnījos par savu drosmi. Pie manis pienāca diezgan patīkams puisis un ar prieku aicināja mani mācīties gatavot. Es nolēmu neatkāpties un noteiktajā dienā devos uz norādīto adresi.
Patīkamo puisi sauca Ananta Āčārja. Viņš palūdza man apsiet ap galvu lakatiņu, izskalot muti un nomazgāt rokas un kājas. Virtuvē es ieraudzīju lielu vara piestu un, kā man šķita, milzīgu garšvielu dažādību. Ananta Āčārja man skaidroja to īpašības: “Tā ir asafetīda – kristāliska augu sula. Tā ir skaidrībā un aizvieto sīpolus un ķiplokus. Tā ir kurkumas sakne, tā attīra asinis. Čili pipari uzkurina gremošanas uguni, ja tos apcep ghī. Tīrīsi dārzeņus un berzīsi garšvielas. Ievēro: neko nedrīkst ostīt un garšot, nedrīkst skarties ar rokām pie sejas, jo mēs gatavosim Krišnam.” Viņš apvilka īpašu apģērbu, un mēs ķērāmies pie svarīgā darba. Patiesi, Ananta Āčārja neko nepagaršoja arī tad, kad bēra klāt sāli. Visdīvainākais, ka viņš spēja neko neostīt. Man likās, ka viņš bija nevis virtuvē, bet jautro un asprātīgo klubā. Stundas laikā mēs pagatavojām dažus rīsa un dārzeņu ēdienus. “Tagad pats galvenais,” viņš teica, un es sasprindzināju uzmanību. “Viss jāpiedāvā Krišnam.” Es nezināju, kas man jādara, un skatījos uz viņu. Viņš mierīgi ņēma paplāti ar ēdieniem, aiznesa uz istabu, nolika sava (kā viņš teica) guru attēla priekšā, zvanīja zvaniņu un nokrita ceļos. Es stāvēju kā stabs un skatījos, kā Ananta Āčārja skaļi skaitīja kaut kādas mantras: “Bu-bu-bu-bu-bu…” Man bija grūti skatīties, kā krīt ceļos. Es nevarēju saprast, kādēļ baznīcās cilvēki tā zemojas. Šeit skanēja mantras, un man šķita, ka tās bija dzīvespriecīgas, pat dzīvi apstiprinošas. “Bu-bu-bu-bu…” Kas tas – atkal uzplūda mīlestība! Tās nav narkotikas. Varbūt čakras? Biju kaut ko dzirdējis par skaņas iedarbību uz cilvēka prātu.
Kad ēdām prasādu, tie bija īsti svētki. Es uzmanīgi un uzstājīgi jautāju: “Vai vari uzrakstīt savas mantras?” Bhakta gluži vai palēcās no prieka un iedeva ne tikai mantras, bet krāsainu sava guru fotogrāfiju. Es sajutu uzticību un pastāstīju par savu astrālo pieredzi. Atbilde bija negaidīti saprātīga: “Tas ir tavs smalkais materiālais ķermenis. Ar to nav iespējams nokļūt garīgajā pasaulē. Tu patvaļīgi izej no raupjā, fiziskā ķermeņa, tādēļ tev ir daudz grūtību. Dievs Tev ir devis cilvēka ķermeni un saprātu, lai tu attīstītu garīgas sajūtas un ķermeni. Tajā Tu ieraudzīsi Dievu, neizejot no raupjā apvalka.” Pirmo reizi es apjautu, ka ir Dieva likumi, ko cilvēkam labāk nepārkāpt. Es biju pieļāvis kļūdas, jo darbojos neziņā, meklēju akli, taču tagad, šķiet, man bija iespēja iegūt patiesas zināšanas.
Es biju ieguvis spēcīgu iespaidu. Mājās paziņoju sievai, ka tūlīt pats gatavošu. Viņa patiesi izbrīnījās: “Tu taču nekad neesi gatavojis. Ko tu taisies darīt?” Es gribēju teikt, ka cepšu omleti, taču atcerējos, ka tādas lietas Krišnam nepiedāvā. Es izgrūdu: “Es cepšu kartupeļus. Tev jāapsien lakatiņš, jāizskalo mute, jānomazgā kājas un rokas. Tu man palīdzēsi. Tikai neko negaršo un neosti, citādi visu sabojāsi.” Sieva dīvaini klusēja, taču paklausīja. Viņai ļoti interesēja, kas notiks tālāk. Pēc tam es ņēmu slikti izceptos un apsālītos kartupeļus un nesu uz istabu piedāvāt Krišnam. Mēs dzīvojām kopmītnē, un es, neko nepaskaidrojot, izdzinu sievu koridorā un teicu, ka pasaukšu, kad viss būs gatavs.
Kad aizvēru durvis un paliku viens, sameklēju lapiņu ar mantrām, paņēmu zvaniņu labajā rokā, pirmo reizi dzīvē nometos ceļos un ar galvu pieskāros grīdai. Es centos izrunāt nepazīstamos sanskrita vārdus un domāju: “Ak, Dievs, līdz kam vajag nonākt, lai atrastos tādā stāvoklī? Kas ar mani ir?” Es nevarēju saprast, kādēļ tā uztraucos – istabā taču neviena nav. Vēlāk noskaidrojās, ka sieva mani vēroja pa durvju spraugu.
Šoreiz nebija ne mīlestības, ne laimes, tikai paša stulbums. Es pasaucu sievu, un mēs tieši no pannas sākām ēst piedāvātos kartupeļus. Es patiešām nepratu gatavot. Pēkšņi es sapratu, ka vispār neko labu tā īsti neprotu darīt un visu dzīvi esmu nodzīvojis nepareizi. No mīlestības uzplūda man gribējās raudāt. Es skaidroju sievai, ka mēs ēdam prasādu – svētu ēdienu. Galvā grozījās doma: “Tās nav narkotikas. Tās nav mantras. Vai tiešām tas ir Krišna?” Sieva man teica: “Es arī gribu gatavot prasādu.”
Man bija daudz jautājumu.
Reiz Ananta Āčārja atnesa man īstu Bhagavad-gītu ar Šrīlas Prabhupādas komentāriem un īstas, labi sasietas un ieeļļotas krellītes. Viņš teica: “Lasi grāmatu un katru rītu atkārto Harē Krišna, Harē Krišna, Krišna, Krišna, Harē, Harē, Harē Rāma, Harē Rāma, Rāma, Rāma, Harē, Harē. Tā tu visu pats sapratīsi.” Es ļoti uztraucos un domāju, ka nupat man atklāsies kaut kas neparasts.
Nākamajā rītā es uz krellītēm atkārtoju simt astoņas mahāmantras jeb vienu apli. Nekas neparasts nenotika, taču es nezin kādēļ biju pārliecināts, ka katru sekundi notiek kaut kas dīvains. Man nepavisam neapnika atkārtot vienas un tās pašas skaņas. Dienā man veicās uz katra soļa. Agrāk tā nenotika.
Es vienmēr biju pārliecināts, ka dzīve ir cīņa. Kad atkārtoju mantru, viss sāka notikt pats no sevis, es uz visu skatījos it kā no malas. Mana dzīve ritēja ne dienām, bet stundām. Viss brīnumaini noskaidrojās. Es dzirdēju debesīs kora dziedāšanu un zvanu skaņas. Man sāka pielekt, ka Dievs pats palīdz tam, kas vēršas pie Viņa. Tam bija grūti noticēt, bet tas bija fakts. Ir pagājuši astoņpadsmit gadi, kopš Svētais Vārds ir kļuvis par manas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Tikai pateicoties Tam es esmu spējis izturēt smagus pārbaudījumus savā piedzīvojumiem bagātajā dzīvē.
Pēc mēneša es jau katru dienu atkārtoju 16 apļus. Mūsu meitai bija trīs mēneši, un viņa no autiņiem ir augusi šo skaņu atmosfērā un nekad nav ēdusi gaļu.
Tajā laikā darbojās spēcīgs sludinātājs Mamu Thākurs. Viņš bija mūsu “atamans” un vienīgais līderis, kas bija izvairījies no cietuma, jo pastāvīgi braukāja no pilsētas uz pilsētu. Viņš iedvesmoja visus ar neparastu sludināšanu, viegli atvairīja šaubas un ateistiskus argumentus. Es gāju uz visiem pasākumiem un klausījos lekcijas. Reiz viņš teica, ka tagad arī es varu sludināt. Es paklausīju un ar pārliecību sāku biedroties ar cilvēkiem, kas ieradās pasākumos.
Reiz es piegāju pie sievietes, kas bija atnākusi pirmo reizi, un piedāvāju skaitīt uz krellītēm Harē Krišna mantru. Viņa atbildēja, ka jau sen zina Harē Krišna mantru, to viņai ir devis vectēvs. Tas bija pārsteigums! Es painteresējos: “Kā vectēvs to uzzināja?” Sieviete paskaidroja, ka vectēvam mantru ir devis viņa vectēvs. Tas bijis ilgi pirms 1965. gada, kad Šrīla Prabhupāda atveda rietumiem Harē Krišna mantru. “Viņi neskaitīja uz krellītēm. Viņi iesēja bārdā 108 mezgliņus un skatīja uz tiem.” Es tomēr pierunāju viņu ņemt krellītes, jo sievietēm neaug bārda.
Kustība attīstījās acu priekšā. Mēs zinājām, ka Kungs Čaitanja Mahāprabhu to bija paredzējis pirms 500 gadiem un ka deviņpadsmitajā gadsimtā Bhaktivinoda Thākura ir teicis, ka Krievija būs pirmā zeme, kas pieņems Krišnas apziņu un katrā pilsētā un ciemā dziedās Svētos Vārdus. Mums bija īpaša iespēja justies pirmajiem. Krievijas iedzīvotāji neparasti viegli pieņem Krišnas apziņas svētumu, tīrību un filozofiju. Es neesmu saticis nevienu, kas slikti izteiktos par Bhagavad-gītas filozofiju un bhaktu dzīves veidu.
Ir tikai saujiņa ietekmīgu materiālistu, kas tiecas pēc slavas, bagātības un varas un aktīvi kropļo mūžīgus tīras reliģijas principus. Tajos grūtajos laikos daudzi bhaktas sludināja ar lielu risku, kāds jau sēdēja cietumā vai psihiskajā slimnīcā, kāds gatavojās cietumam un daži pat upurēja dzīvību ieslodzījuma vietās. Bhaktas koncentrējās uz divām lietām: Svēto Vārdu daudzināšanu un četru regulējošo principu ievērošanu. Mēs par to vienmēr runājām kā par dvēseles izzināšanas ceļu. Mēs paši ievērojām šos spēku dodošos principus, tādēļ ļaudis mūs klausījās un viņos modās ticība. Tas bija Harē Krišna sprādziens. Varas orgāni ļoti baidījās, ka nedaudzi šai filozofijai “padevušies” cilvēki var Krievijā radīt kustību un aizvest sev līdzi veselu jauniešu paaudzi. Viņi mūs pasludināja par CIP aģentiem, sēdināja Dievam nodevušos cilvēkus cietumos ar īpašu pantu “..veģetārisms, kaitējums veselībai”. Protams, tas nevarēja apturēt kustību, tieši otrādi, tas pastiprināja interesi. Tādos apstākļos mēs izplatījām pirmās Šrīlas Prabhupādas grāmatas, un katru dienu kāds neizbēgami nokļuva milicijā. Ar laiku miliču vidū parādījās labvēļi, daži pat kļuva par bhaktām.
Kādu reizi mūs aizturēja ar daudz grāmatām, kuras mēs gribējām izdalīt bhaktām izplatīšanai ielās. Mūs aizveda uz miliciju un nolēma konfiscēt visas grāmatas. Bhaktas sāka aktīvi sludināt. Mēs bijām gatavi uz daudz ko, lai glābtu grāmatas, taču jaunā milicijas nodaļā nebija tik vienkārši. Tajā laikā uz mūsu pasākumiem nāca meitene Taņa. Viņu iesauca par Neredzamo, jo neviens viņu neievēroja. Kādam bija līdzi viņas telefons, un viņai piezvanīja. Pēc piecpadsmit minūtēm Taņa ieradās nodaļā, klusējot pastāvēja pie durvīm un nemanāmi, paku pēc pakas iznesa visas grāmatas uz ielas, noķēra mašīnu, iekrāva un aizveda. Neviens nepamanīja, pat ne visi bhaktas saprata, kas notika. Vecākais virsnieks tobrīd beidza rakstīt protokolu un gribēja aprakstīt grāmatas, bet pierādījumu vairs nebija.
Jā, brīnumi notika katru dienu.
Mani reiz iesēdināja milicijas mašīnā, jo es sludināju lielam ļaužu skaitam Ņevskas prospektā. Taču klausītāji ielenca mašīnu, uzmauca milicim cepuri pār acīm un atbrīvoja mani.
1987. gadā Vladimiras laukumā sapulcējās Ļeņingradas disidenti. Sanāca vairāki tūkstoši, tādēļ milicija aplenca laukumu. Cilvēki izmantoja autobusa jumtu par tribīni un uzstādīja tur mikrofonus. Daudzi rāvās pie tribīnes un vēlējās kaut ko teikt, un sākās cīkstēšanās. Ar lielām pūlēm, norautām pogām un kaklasaiti uz muguras kādam izdevās tikt līdz mikrofonam. Oratori pauda neapmierinātību ar pastāvošo kārtību, runāja dedzīgi un dusmīgi. Atmosfēra nokaita. Mēs nodomājām, ka ļaudīm vienkārši trūkst Svētā Vārda, un nolēmām uzstāties.
Mēs bijām trīs: Višnu, Sutapa un es. Mēs rāpāmies uz autobusa jumta, un mums bargi jautāja: “Kas jūs tādi, no kādas partijas?” Mēs atbildējām: “Harē Krišna!” Neviens nezināja, kas tas ir, un mēs bez īpašām pūlēm tikām pie mikrofoniem. Es ieraudzīju ļaužu jūru! Visi uzmanīgi skatījās uz mums un gaidīja, ko mēs teiksim. Milicija arī gaidīja. Mēs paņēmām karatālas un draudzīgi iedziedājāmies: “Harē Krišna, Harē Krišna…” Ļaudīm iepletās acis, daži pat pietupās, bija redzamas dusmas, smiekli, daži plaukšķināja, kāds iekliedzās: “Atslābstam, uzdejojam!” Patiešām, kāds sāka dejot. Mums bija panākumi. Taču pēc minūtes mikrofonus izslēdza, jo mūsu uzstāšanās kļuva pārāk “bīstama”. Nākamajā dienā mums draudēja pa telefonu: “Sēdiet klusu, citādi mēs jūs visus pārsēdināsim!” Mēs parasti atbildējām: “Paši sēdiet klusu!” Pēc trim dienām laikrakstā “Komsomoļskaja pravda” bija garš raksts “Bungas Vladimiras laukumā”.
Jo vairāk mēs sludinājām, jo lielāku iekšēju spēku jutām. Mūsu acu priekšā norisa tieši tas, par ko Krišna ir teicis Bhagavad-gītā. Mani stipri iedvesmoja Šrīlas Prabhupādas sludināšana Amerikā. Tajā laikā bija pārtulkotas un mašīnrakstā pieejamas grāmatas par viņa dzīvi. Mēs ar sievu asarām acīs lasījām tās katru dienu.
Varas vīriem mēs bijām traucēklis, kas negaidīti parādījies zem kājām, taču mēs nezaudējām entuziasmu, jo mūs iedvesmoja klausītāji. Reiz uz dzīvokli, kur notika regulāras tikšanās, atsūtīja žurnālisti, kas interesentes izskatā atnāca ciemos un uzdeva daudz jautājumu. Mēs no visas sirds viņai sludinājām. Pēc mēneša iznāca šausmīgs, apmelojošs raksts. Tas bija iespiests plaši lasītā avīzē “Komsomoļskaja pravda”. Tur bija sīki aprakstīta mūsu “sevis mocīšana” un “zombējošā” filozofija, ko uzskatīja par antikomunisma formu. Bija pat publicēta mūsu adrese. Man aiz sašutuma nebija, ko teikt, un es metos uz bhaktu dzīvokli. Tajā dienā bija svētki, un bija pagatavots daudz prasādas.
Kad pieskrēju pie mājas, es ieraudzīju garu rindu, kas turpinājās kāpnēs. Es nepievērsu tai uzmanību un uzkāpu piektajā stāvā. Beidzot es sapratu, ka ļaudis bija atnākuši pie mums.
Dzīvoklis bija pilns ar cilvēkiem. Kāds bhakta stāstīja par Bhagavad-gītu. Tiem, kas nevarēja ienākt, atvainojās un nesa gabaliņus saldas prasādas. No kurienes tik daudz ļaužu? Kas bija noticis? Es neko tādu nespēju iedomāties. Izrādījās, ka viņi visi bija atnākuši ciemos, jo bija izlasījuši šausmīgo rakstu avīzē. Es painteresējos: “Vai jums iepatikās tas raksts?” Viņi atbildēja: “Jā, viss ir ļoti sīki aprakstīts.” Daudzi nāca, lai saņemtu svētītu ēdienu, citi vēlējās pirkt Bhagavad-gītu, kāds gribēja vienkārši iepazīties. Ļaudis juta garīgu badu. Krievijā tas nav mazinājies vēl šodien, tikai mēs esam palikuši uzmanīgāki, jo ar uguni nespēlējas.
Toreiz es vēl strādāju par ugunsdzēsēju. Bija pa pusei militārs darba režīms. Bieži nācās riskēt ar dzīvību. Tieši manu acu priekšā ugunsgrēkā zaudēja dzīvību mans kolēģis. Es sāku stāstīt biedriem par to, ka tomēr ir dvēsele un Dievs, nesu grāmatas un prasādu. Viņiem tā iepatikās, ka visa brigāde atsacījās no gaļas. Priekšniecība sāka uztraukties un uzaicināja lektoru no apvienības “Zināšanas”, lai viņš visu noliktu “savās vietās”. Ierašanās bija stingri obligāta, taču es negāju klausīties to ateistu. Pēc lekcijas vīri teica, ka lektors ir licis viņiem pavisam vilties. “Viņš skaidroja, ka Dieva nav, bet pats aiz katra vārda saka: “Nedod Dievs… Lai Dievs pasargā… Ak, Dievs.” Ir Dievs vai nav, tava filozofija ir labāka, tā visam ir jābūt.” Nebija vienaldzīgo. Kāds virsnieks par mani izrādīja ciešu interesi un uzprasījās ciemos. Es pastāstīju visu mūsu filozofiju. Viņš dīvaini pasmaidīja. Kad es sāku stāstīt par dzīvesveidu, viņš kļuva ļoti nopietns. Tad viņš teica, ka skolā ir mācījies sanskritu un izlasīja man dažus pantus no Bhagavad-gītas. Viņš atzinās, ka viņu ir atsūtījis politiskā vadītāja vietnieks. Aizejot viņš piebilda, ka būtu ļoti labi, ja būtu vairāk tādu cilvēku, kā es.
Viens mans darba biedrs sāka praktizēt kopā ar mani. Viņš bija jauns un patiesi vēlējās izprast Dievu. Tas saviļņoja visu mūsu nodaļu, un viņu izsauca politiskā vadītāja vietnieks: “Es tā saprotu, ka tu negatavojies mainīt uzskatus. Vakar man zvanīja no Valsts drošības komitejas. Par tevi ļoti interesējas. Saproti pats, tu vairs nevari te strādāt. Visu izdarīsim ļoti labi, darba grāmatiņā traipu nebūs un dzīvokli neatņemsim. Taču gatavojies uz sliktāko, tevi vēlas redzēt KGB. Paldies par dienestu…”
Es sajutu, kā karma maina virzienu. Kļuva skaidrs, ka man nāksies iziet attīrīšanos. Tā sistēma, kurā esmu izaudzis, vairs nespēja man palīdzēt. Priekšā bija dzīve pēc Dieva likumiem. Dārgo lasītāj, es Jums saku, ka Dievs mani nav pametis ne mirkli. Taču toreiz es domāju, vai Viņš man palīdzēs. Kopš tā laika es nekur nestrādāju, pareizāk, neko nedaru, lai nopelnītu naudu. Ir pagājuši 19 gadi, un es esmu varējis uzturēt ģimeni, izaudzināt meitu. Kā? Par to nedaudz vēlāk.
Toreiz mani tā arī neizsauca uz KGB. Viņiem pietika savu problēmu, jo komunisma “Titāniks” grima, tas bija acīmredzami, lai arī ne visiem. Ļeņingradā bija pavisam nedaudz bhaktu, taču tā bija īsta, stipra ģimene. Viens par visiem, visi par vienu. Mēs rūpējāmies par Bhagavad-gītas izplatīšanu vairāk nekā par sevi vai ģimeni. Parādījās iespēja dibināt kooperatīvus, un Mamu Thākura atvēra veģetāru kafejnīcu “Sankīrtana”, lai varētu sludināt un izplatīt prasādu. Šī cilvēka dzīve bija sludināšana, un daudziem viņš bija labākais garīgās dzīves piemērs. Mēnesi pēc aiziešanas no darba es jau strādāju virtuvē šajā kafejnīcā jeb templī. Nāca tik daudz ļaužu! Katru vakaru bija svētki, pat televīzija ieinteresējās.
Es nezaudēju personīgo dzīvi. Man ļoti palīdzēja sieva, taču toreiz es to nenovērtēju. 1990. gada sākumā Armēnijā bija stipra zemestrīce, kas aiznesa daudzus tūkstošus cilvēku dzīvību. Visspēcīgāk cieta trīs pilsētas: Ļeņinakana, Kirovokana un Spitaka – tās bija pavisam nopostītas. Bhaktas no Krievijas, Baltijas, Ukrainas un Gruzijas labprātīgi devās palīdzēt. Viņiem bija mērķis – visus pabarot ar prasādu. Es arī gatavojos. Sieva ar meitu rokās mani pavadīja līdz durvīm un klusi teica: “Zini, mums ir beigusies nauda, nav ne kapeikas.” Es uz mirkli aizdomājos – vai ir jādomā par naudu, kad kalpojam Krišnam? Un teicu: “Es esmu pārliecināts, ka Krišna par jums parūpēsies.” Viņa vaicāja: “Kad tu atgriezīsies?” Es atbildēju: “Nezinu, līdz tiksim galā.” Kad pēc mēneša atgriezos no tās elles, es vaicāju sievai, kā viņai iet. Viņa teica: “Normāli. Krišna par mums rūpējās.” Šis likums ir darbojies visu manu garīgo dzīvi.
Mana māte ilgi nespēja saprast, kā es dzīvoju, vai man būs pensija, kas man apmaksās slimības lapu. Viņa ļoti pārdzīvoja. Es centos skaidrot, ka Dievs mani nepiemānīs, taču viņa uzstāja: kas dod naudu, kas pērk mantas, kas uztur ģimeni? Es nezināju, ko teikt, jo par to nebiju domājis. Pēc nelielām pārdomām es teicu: “Skaties, man ir labas bikses, džemperis, jaka un apavi. Es tos neesmu pircis!” “Kas tad pirka?” “Neviens! Dažādi ļaudis man tos vienkārši ir iedevuši. Es viņiem stāstu par Krišnu, un viņi man visu laiku kaut ko nes un ziedo.” Māte gandrīz ieraudājās: “Nesaprotu, kā tā var dzīvot! Ja nu tev neviens neko neziedos, vai tu sēdēsi neēdis?” “Pagaidām no bada neesmu nomiris!”
Man trūka argumentu. “Ak, Krišna, palīdzi!” Pie durvīm zvana: “Saša, pie tevis ir atnākusi kaimiņiene. Atceries, es tev stāstīju, ka viņa interesējas par dažādām mācībām, parunā ar viņu.” Padzīvojusi kundze smaida un jautā, vai es varu ārstēt. Atbildu, ka neesmu ārsts, taču varu dot labu padomu pret visām slimībām: neēdiet gaļu, zivis, olas, nedzeriet reibinošus dzērienus un centieties vairāk domāt par Dievu. Viņa pateicas un klusi dodas prom. Māte turpina iztaujāšanu, un es atkaujos. “Kā tu dzīvo?” Atkal zvana pie durvīm, atkal kaimiņiene. Viņa kaut ko saka un tūlīt aiziet. “Skaties, viņa tev atnesa veselu grozu dārzeņu – bieti, kāpostu, nedaudz burkānus un kartupeļus,” māte pārskaita un nes uz virtuvi. Tad atgriežas un atkal sāk savu: “Kā tu dzīvo?” Es viņu pārtraucu: “Tā arī dzīvoju. Kādēļ kaimiņiene atnesa dārzeņus?” “Tāpat vien, nezinu.” “Tāpat vien? Vai tev viņa arī tāpat vien nes pilnus grozus?” “Nē, man nenes. Droši vien uzzināja, ka tu esi veģetārietis, un atnesa.” “Vai viņa visus veģetāriešus apgādā ar dārzeņiem? Nē. Viņa ieraudzīja, ka kāds dzīvo pēc Dieva likumiem, un iedvesmojās.” Tas bija spēcīgs arguments. Māte neiedomājās tādu dzīvi, jo nebija tādu pieredzējusi. No tā laika viņa ar tēvu nomierinājās un atzina, ka dēlu uztur Dievs. Turklāt es vairākas reizes esmu bijis Indijā.
Meitas sakarā atceros, kā mēs ar sievu pārdzīvojām (nē, ne par veģetārismu: astoņpadsmit gadu laikā viņa nav apēdusi ne gabaliņu gaļas). Mēs uzzinājām svarīgu lietu par audzināšanu: tā vieta, kur bērns ir dzimis un audzis, viņam kļūst par etalonu, ar ko salīdzināt visu pārējo. Mēs par to pārdzīvojām, jo dzīvojām komunālajā dzīvoklī kopā ar divām citām ģimenēm. Māja bija veca un tumša kā aka, kurā simts gadu nebija iekļuvuši saules stari. Pat dienā nevarēja lasīt grāmatu, ja neieslēdza gaismu. Tur bija koplietošanas telpas. Un tas kļūs par viņas ideālu visai dzīvei? Ko darīt? Ja jūs būtu redzējuši to vietu! Vecākā kaimiņiene teica, ka visi, kas līdz tam bija dzīvojuši tajā istabā, ir saslimuši ar tuberkulozi.
Es mierināju sievu ar to, ka Krišna, saprotams, redz mūsu grūtības un mums noteikti radīsies iespēja mainīt dzīves apstākļus. Es domāju: “Bērns vēl ir mazs un neko neiegaumēs. Mums vienkārši jāturpina kalpot Krišnam.” Mēs cēlāmies pulksten 4-5 no rīta, lai mājas altāra priekšā nodziedātu visas rīta lūgšanas, pēc tam uz krellītēm skaitījām 16 apļus. Man vēl arvien ir noslēpums, kā mūsu kaimiņi pacieta šīs pārpasaulīgās skaņas. Toreiz es par to neuztraucos, jo domāju, ka viņi arī attīrās. Kad meitai apritēja 5 gadi, mēs pārcēlāmies uz Jekaterinburgu. Man palūdza palīdzēt bhaktām Urālos. Mēs sākām bieži mainīt dzīvesvietu un dzīvojām vietējo bhaktu īrētos dzīvokļos. Es teicu sievai, ka bērns, visticamāk, aizmirsīs komunālo dzīvokli. Jekaterinburgā mēs organizējām garīgu skolu bērniem jeb gurukulu, un es nodomāju, ka tajā meita noteikti aizmirsīs šausmīgo pagrabu. Gadi gāja, un mēs pārliecinājāmies, ka bērna atmiņa ir stipra – komunālais dzīvoklis palika viņai gaišā atmiņā. Viņa reizi pa reizei teica: “Gribu uz Pīteru, mājās.” Tātad, uz komunālo dzīvokli.
Pēc četriem gadiem mēs ar visu ģimeni devāmies uz Indiju, uz pašu svētāko vietu Vrindāvanu, kur pirms pieciem tūkstošiem gadu dzīvoja pats Krišna. Vrindāvanā cilvēks attīrās ne tikai domājot par Krišnu, bet arī tad, ja vienkārši elpo gaisu vai staigā pa ceļiem. Tādēļ tā ir visas pasaules svētvieta.
Reiz pēc daudzu brīnišķīgu tempļu apmeklēšanas mēs vakarā ar rikšu atgriezāmies āšramā. Mēs bijām guvuši neaprakstāmus iespaidus. Es braucu un domāju: “Ja rietumnieki gūtu līdzīgas sajūtas, tad tā būtu pasaules revolūcija un vērtību pārvērtēšana.” Pagriezos pret meitu un teicu: “Iedomājies, Vrindāvana ir tik maza, tikai ciemats. Taču, ja savāktu visus pasaules dārgumus, tos nevarētu salīdzināt ar puteklīti no Vrindāvanas.” Meitas acīs iedegās garīga gaisma, un viņa teica: “Nē, tēt, ir pasaulē viena vērtība!” Mēs ar sievu painteresējāmies: “Kas?” “Komunālais dzīvoklis!” Es gandrīz izkritu no rikšas: “Kāpēc komunālais?” Meita izgrūda: “Jūs mani nekad neesat sapratuši! Jums tas ir pagrabs, bet es atceros jūsu dziesmas katru rītu, prasādu katru dienu, pastāvīgus ciemiņus un sarunas par Krišnu. Tā ir Vrindāvana! Kad es šeit atbraucu, tā uzreiz pazinu komunālo dzīvokli.”
Mēs nespējām pat iedomāties, ka tajā komunālajā dzīvoklī bērns ir ieguvis visas nepieciešamās zināšanas par Dievu.
Protams, mums daudzas reizes bija ļoti grūti. Reiz mani pat gribēja nogalināt. Taču laika gaitā viss sliktais, visi uztraukumi izgaisa kā dūmi. Atskatoties mēs redzam, ka viss ir bijis uz labu. Krišna ir ļoti gudrs. Viņš vislabāk zina, kas cilvēkam ir labs un kas slikts. Ar laiku mēs Viņam uzticamies arvien vairāk, tāda ir mūsu dzīves pieredze. Kam vēl šajā pasaulē var uzticēties? Daudzi ir sapratuši, ka pats grūtākais ir aiziet pa izvēlēto ceļu līdz galam. Ja mēs to nobruģējam ar patiesi labiem darbiem, tad pa to var iet ļoti daudz ļaužu pat nepaklūpot. Vislabākais darbs ir sniegt ļaudīm Bhagavad-gītas zināšanas un dzīvot atbilstoši šīs mūžīgās grāmatas likumiem.
Es atceros savas garīgās dzīves sākumu un jūtu lielu entuziasma pieplūdumu un vēlēšanos turpināt sludināšanu. Tā man ir devusi panākumus un prieku, ir mācījusi mani samierināties un patiesi mīlēt Dievu. Līdz šim brīdim manī deg vēlēšanās sludināt tā, lai visi ļaudis atmestu egoismu un sāktu kalpot Vienotam Dievam. Tā mums ir norādījis Šrīla Prabhupāda, un viņš vēlēja labu visai pasaulei.