Kā es nonācu ISKCON
Es meklēju garīgo skolotāju. Toreiz es dzīvoju Sanfrancisko. Tas ir Amerikā, Kalifornijas štatā. Es apmeklēju dažādas garīgas grupas un iepazinu to līderus, lai saprastu, vai viņi dara to, par ko runā. Taču nekur neguvu apmierinājumu, vienmēr kaut kas nebija īsti labi.
Reiz es ierados uz festivālu Sanfrancisko Golden-geitas parkā. Parks ir milzīgs – divus kilometrus plats un desmit kilometrus garš. Bija sapulcējušies ļoti daudz jaunu cilvēku, viņi spēlēja cimbalas un dziedāja Harē Krišna. Es vēl nezināju, ar ko viņi nodarbojas. Es neko nebiju dzirdējis par Harē Krišna mantru, tādēļ pievērsu uzmanību tikai karatālu skaņām un piegāju tuvāk, lai uzzinātu, kas tas ir. Cilvēki sēdēja aplī, viņiem mugurā bija kaut kādi palagi. Ar to viņi ļoti atšķīrās no pārējiem. Es biju septiņdesmit metrus no viņiem. Tad kāda meitene pagrieza galvu un paskatījās uz mani. Viņai uz pieres bija koša tilaka. Es to ieraudzīju un izbijos. Visi mati uz mana ķermeņa saslējās stāvus. Tas bija kā elektrības šoks mugurā jeb kā kad kaķis būtu ieraudzījis rēgu. Es apgriezos un aizbēgu, cik vien ātri spēju. Droši vien es noskrēju kādus divus – trīs kilometrus. Pēc tam ierunājās saprāts: “No kā tu bēdz? Kas noticis? Kas tie ir par cilvēkiem? Kas tā par zīmi, kas tevi nobiedēja?” Bija sajūta, ka esmu to redzējis agrāk. Kaut kas manī pamodās. No tā brīža mana dzīve pilnīgi izmainījās. Es atgriezos, meklēju tos cilvēkus, bet viņi bija aizgājuši. Es jautāju apkārtējiem: “Kas tie tādi bija krāsainos palagos?” – “Ā, tie ir Harē Krišna.” – “Kas par Harē Krišna?” – “Nu, Harē Krišna un viss.” – “Kur viņus var atrast?” – “Nezinām.” Es meklēju tos Harē Krišna un nespēju atrast. Man galvā bija tikai viena doma: “Kas tā par zīmi, kas tie par cilvēkiem?”
Pēc kāda laika es pamanīju plakātu, kas aicināja uz Ratha-jātru. Bija vārdi “ratu svētki” un bhaktas fotogrāfija ar to pašu zīmi uz pieres. Es sapratu, ka tie ir tie paši Harē Krišna. Apakšā bija rakstīts: “Jūs varēsiet saņemt veģetāru mielastu par 25 centu ziedojumu.” Tas bija ļoti lēti. Es jau tad biju veģetārietis, turklāt vēlējos atrast Harē Krišna. Es devos uz norādīto adresi pusdienot. Biju atnācis mazliet par agru, tādēļ biju pirmais. Tas bija 1968. gads, tolaik viss bija ļoti vienkārši – visi sēdēja, katrs pats ielika sev no katla un ēda. Es apsēdos, paņēmu tīru šķīvi. Neviens man neko neprasīja. Neviens neko nepiedāvāja. Es nodomāju: “Droši vien te māca, kā izdzīvot džungļos.” Tāpat kā citi, es ņēmu kausu un ieliku šķīvī prasādu. Bija garšīgi. Tad es vēlējos kādam atdot 25 centus, jo biju godīgs. Taču visi atrunājās: “Atvainojiet, es tagad nevaru, esmu ļoti aizņemts, sameklējiet prezidentu.” – “Kur viņš ir?” – “Nezinu, droši vien aizņemts.” Tolaik bhaktas nedomāja par naudu. Kāds man teica: “Redz, tās durvis, tur ir veikaliņš, tur paņems naudu.” Šo cilvēku sauca Gargamuni, viņš bija pazīstams darījumu cilvēks un Šrīlas Prabhupādas māceklis. Es iegāju veikaliņā un teicu: “Es vēlētos ziedot nedaudz naudas…” – “Ā, nāciet iekšā!” Viņš paņēma 25 centus un teica: “Varbūt nopirksiet kādas grāmatas? Te mums ir pirmā Bhāgavata, Šrīlas Prabhupādas grāmatas.” Par 30 dolāriem es iegādājos visu Bhāgavatu. Tas bija ļoti lēti. Viņš paņēma naudu un vairāk ar mani nerunāja. Tā es neuzzināju, kas ir Harē Krišna, tik ļoti visi bija aizņemti. Ir ļoti grūti uzzināt par Krišnu, jo bhaktas ir tik aizņemti, ka neko nestāsta.
Pēc tam es iegāju templī no otras puses. Tur bija 5-6 bhaktas ar zāģiem un āmuriem, viņi kaut ko darināja no koka. Es piegāju un sāku skatīties. Viens plati smaidot pienāca pie manis. Viņš paspieda man roku un teica: “Mans vārds ir Džana. Kā sauc tevi?” Tas bija Džajananda. Es nosaucu savu vārdu. “Labi, nāc šurp. Proti sist naglas?” – “Jā, protu.” – “Nu, pamēģini.” Es palīdzēju viņam iesist vienu naglu. “Brīnišķīgi, vienkārši fantastiski! Tu tik labi māki dzīt naglas!” – “Es tikai turēju naglu…” – “Nē, tu to izdarīji teicami, brīnišķīgi! Tu droši vien esi galdnieks? Varbūt vēlies ņemt rokā āmuru?” Es piekritu, un mēs iesitām vēl dažas naglas. “Apbrīnojami! Lieliski! Vareni!” Agrāk neviens man neteica, ka esmu tik labs. Viņš man parādīja Džaganātha-Purī Ratha-jātras fotogrāfiju: “Paskaties, tie ir ratu svētki. Mēs būvējam ratus, kas vedīs Visuma valdnieku!” – “Es vēlos atnākt uz šiem svētkiem. Kad tie būs?” – “Pēc nedēļas.” – “Bet kur rati?” – “Mēs tos te būvējam.” Vēl nekā nebija, tikai karkass. “Kā tas ir iespējams? Vai viss uzradīsies nedēļas laikā?” – “Ar Krišnas žēlastību uztaisīsim. Mums nepieciešama tava palīdzība. Krišna ir atsūtījis tevi mums palīgā. Tu palīdzēsi miljoniem ļaužu.” Es nodomāju: tāds jauks, iedvesmojošs puisis. “Labi, ja vajag, es pamēģināšu.” Veselu nedēļu es strādāju kopā ar Džajanandu.
Katru rītu es lasīju grāmatu “Viegls ceļojums uz citām planētām”, skaitīju mantru Gopāla Krišnas attēla priekšā. Tas ir skaists attēls, tajā attēlots Krišna sēžam Jamunas krastā. Tā bija pati skaistākā lieta, ko biju redzējis. Man šķita, ka tieši to esmu meklējis, ka tie ir ļoti labi cilvēki, ka man tur ļoti patīk. Saprāts iebilda: “Pagaidi, pagaidi, neesi pārlieku sentimentāls, vispirms jāpārbauda.”
Pēc tam kāds bhakta iedeva man krellītes un teica: “Ej un skaiti.” Viņš parādīja, kā to dara. Es devos uz parku. Es zināju, ka tā ir joga, tādēļ jāsēž āsanā. Tolaik es biju kalsns, tikai vēlāk prasāda mani izmainīja… Es apsēdos kā jogs un sāku mantras meditāciju. Es skaitīju sešas stundas bez pārtraukuma. Pirmajā džapas dienā es biju noskaitījis 32 apļus. Nodomāju: “Tad nu gan! Nekas tāds man vēl nav gadījies. Tā ir spēcīga lieta.” Es nespēju izteikt, ko jutu. Tā bija pati spēcīgākā meditācija, ko biju mēģinājis. Bija neparastas un spēcīgas sajūtas. Es biju pārliecināts, ka tā ir īsta meditācija. Atgriezos templī. Mani meklēja bhakta, kas bija iedevis krellītes: “Prabhu, atvainojos, vai krellītes vēl tev ir? Es aizmirsu, ka ar tām ir skaitījis Šrīla Prabhupāda, es nedrīkstu tev tās dot, esmu kļūdījies.” Viņš tās paņēma. Tā es guvu īpašu žēlastību, jo varēju skaitīt ar krellītēm, ar kurām bija skaitījis Šrīla Prabhupāda.
Tajā nedēļā, kad palīdzēju Džajanandam būvēt ratus, viņš man stāstīja par Krišnu un par garīgo skolotāju. Nedēļas beigās es biju cieši pārliecināts, ka Krišnas apziņa ir nopietna lieta. Es nolēmu, ka pamēģināšu divus mēnešus. Ja viss būs labi, tad turpināšu, ja nē, skatīšos. Es visu darīšu pareizi. Turklāt man jāredz guru.
Tolaik Prabhupāda bija Monreālā. Kad tempļa prezidents uzzināja, ka jaunais bhakta gatavojas doties uz Monreālu, lai satiktu Šrīlu Prabhupādu, viņš man teica: “Nav vērts braukt. Tu nesapratīsi Prabhupādu, viņš runā ar indiešu akcentu. Labāk paliec te, mums jāvāc nauda templim.” Kāds cits bhakta man teica: “Neklausi viņu, brauc un tiecies ar Prabhupādu. Tempļa vadība bieži tā runā, jo tempļa intereses ir svarīgākas par tavām. Būs labāk, ja brauksi un tiksies ar Šrīlu Prabhupādu. Saki tempļa prezidentam, ka apmaksāsi viņam biļeti un brauksiet kopā. Redzēsi, ko viņš teiks.” Kad pateicu to prezidentam, viņš atbildēja: “Jā? Labi, braucam.” Un es devos uz Kanādu. Tolaik ISKCON bija tikai trīs tempļi – Sanfrancisko, Monreālā un Ņujorkā. Pa ceļam mēs iegriezāmies Ņujorkas templī, pēc tam nonācām Monreālā. Tā es apmeklēju uzreiz visus ISKCON tempļus. Tagad es neko tādu neesmu izdarījis. Piemēram, neesmu bijis vēl Novosibirskā un daudzos citos tempļos.
Monreālā man teica, ka vakarā atnāks Prabhupāda un lasīs lekciju par Bhagavad-gītu. Es biju sajūsmā – beidzot ieraudzīšu Harē Krišnas kustības guru. Ratha-jātras dienā Sanfrancisko Džajananda noskuva man galvu. Tajā dienā es nolēmu nodoties un nopietni pildīt visus norādījumus. Es uzturējos templī. Vakarā atnāca Šrīla Prabhupāda un apsēdās uz vjāsa-āsanas. Tolaik es spēju ieraudzīt auru. Es redzēju cilvēku noskaņojumu pēc auras krāsas. Prabhupādam tā bija īpaša, mirdzoša, balti zeltaina, tā izpletās un piepildīja visu istabu. Viss, ko viņš runāja, bija tik lielisks un ar dziļu domu. Tas mani ļoti iedvesmoja. Lekcijas beigās Prabhupāda norādīja uz mani un jautāja: “Kas viņš ir?” Gargamuni, kas bija pārdevis man Bhāgavatu un arī atradās Monreālā, teica: “Tas ir bhakta Džeiks. Viņš ir pievienojies Sanfrancisko un nesen ir atbraucis uz šejieni.” Prabhupāda teica: “Lai viņš rīt pusdienlaikā atnāk pie manis.” Tā man bija personisks daršans ar Šrīlu Prabhupādu. Es viņam teicu, ka vēlos praktizēt Krišnas apziņu. Līdz tam es vēlējos doties uz Indiju un meklēt tur guru. Es teicu Prabhupādam, ka vēlos braukt uz Indiju, un vaicāju, vai man tas būtu jādara. Viņš paskatījās uz mani un teica: “Es tevi turp aizsūtīšu pēc dažiem gadiem, bet pagaidām, kamēr esi šeit, es pats tevi apmācīšu.” Viņš lika man palīdzēt savam sekretāram. Es mazgāju viņa apģērbu un uzkopu istabu. Kad sekretārs gāja iepirkties, es sēdēju pie durvīm un gaidīju, vai Prabhupādam kaut ko vajadzēs. Es pievienojos Prabhupādam rīta pastaigās. Tā Prabhupāda ātri pietuvināja mani sev. Es vaicāju viņam par to, ka redzu auru, un viņš teica: “Neuztraucies, tas pāries. No mentāla līmeņa tu pacelsies uz garīgu.”
Tā es tikos ar Šrīlu Prabhupādu. Vēlāk (24.07.1968.) turpat Monreālā es saņēmu iniciāciju. Pēc divām nedēļām Prabhupāda norīkoja mani par tempļa prezidentu. Tā divos mēnešos es pilnīgi pārliecinājos un negāju prom. Prabhupāda deva man īpašu žēlastību. Tās dēļ esmu šeit. Es esmu tik ļoti pateicīgs Šrīlam Prabhupādam par doto žēlastību. Viņš man teica: ja jūtu pateicību, man jācenšas nodot žēlastību citiem. Es cenšos to darīt. Prabhupāda man teica, ka iepriekšējā dzīvē esmu bijis bhakta. Varbūt, bet tā vai citādi es atkal esmu šeit un ceru veiksmīgi nodzīvot dzīvi, kalpojot guru un Krišnam. Harē Krišna.
(2001. gada 29. augusta lekcija Altajā)